1. Iekārtu kalkulators
2. Kāpēc paļaušanās uz fosilajiem kurināmajiem vairs nav tik droša izvēle?

Plaši izplatīti un ilgu laiku tikuši izmantoti tādi fosilie kurināmie kā nafta, gāze, ogles, bet šo resursu izmantošana ir gan videi kaitīga, piemēram, palielinot oglekļa dioksīda un kaitīgo gaisa piesārņotāju koncentrāciju atmosfērā, gan ar gadiem samazinās to pieejamība, un paaugstinās cenas šiem resursiem. Pašlaik enerģijas iegūšanai tiek izmantoti dažāda veida fosilie kurināmie. Katram no tiem ir atšķirīgas īpašības un izcelsme.

Šobrīd atjaunojamo energoresursu sistēmām pieprasījums Latvijā pieaug, un ir būtiski neapmaldīties ražotāju piedāvājumos, bet izvēlēties savam īpašumam, finansēm un patēriņam efektīvākos risinājumus, lai gūtu visaugstāko iespējamo atdevi Jūsu īpašumam, vai izskatīt potenciālu nekustamā īpašuma izmantošanai kā peļņas avotam.

Eiropā 2019. gadā atjaunojamā enerģija (37 % no kopējās ES saražotās enerģijas) bija lielākais enerģijas ražošanas avots ES. Otrs lielākais avots bija kodolenerģija (32 %), kam sekoja cietais kurināmais (19 %), dabasgāze (8 %) un jēlnafta (4 %). Enerģijas ražošana dažādās dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga. Latvijā atjaunojamā enerģija ir viens no spēcīgākajiem un galvenajiem energoresursu ražošanas avotiem.¹ Taču joprojām, arī 2021.gadā var novērot, ka daudzi iedzīvotāji pat nenojauš savu īpašumu potenciālu energoresursu ražošanas iespējā gan savas mājsaimniecības vajadzībām, gan citu patērētāju lietošanai vai nu iznomājot savu īpašumu, vai ērti pārdodot enerģiju caur pakalpojumu sniedzēju, vai pārdodot īpašumu, piemēram, vēja parka būvniecības mērķim.

Sekojošais “atkarības” līmenis parāda, cik lielā mērā ekonomika ir atkarīga no importa, lai apmierinātu nepieciešamību pēc enerģijas. To mēra pēc neto importa (imports - eksports) īpatsvara iekšzemes enerģijas bruto patēriņā (saražotās enerģijas un neto importa summu). ES 2019. gadā atkarības līmenis bija nedaudz virs 60 %, kas nozīmē, ka vairāk nekā puse ES enerģijas vajadzību tika apmierinātas ar neto importu. Atkarības līmenis no enerģijas importa ir palielinājies kopš 2000. gada, kad tas bija tikai 56 %. Šis rādītājs svārstās no vairāk nekā 90 % Maltā, Luksemburgā un Kiprā līdz 5 % Igaunijā. ²

Līdz šim ES galvenokārt bija atkarīga no Krievijas jēlnaftas, dabasgāzes un cietā kurināmā importa, kam sekoja Norvēģija attiecībā uz jēlnaftu un dabasgāzi, taču pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā sagaidāms, ka situācija strauji mainīsies arī šajā jomā.

Martā attiecībā pret februāri par 38% un par 62% attiecībā pret 2021. gada martu samazinās elektroenerģijas imports uz Baltiju no Krievijas. Imports no Somijas uz Baltiju martā ir pieaudzis par 23%, bet no Zviedrijas un Polijas samazinājies attiecīgi par 7% un 13%, tomēr Eiropas valstu kopējais eksports uz Baltiju ir pieaudzis par 10% attiecībā pret februārī un par 42% attiecībā pret 2021. gada martu. Importa pieaugumu no Somijas veicināja ievērojamāki zemāka elektroenerģijas cena, kā arī pieejamie starpsavienojumi - tie tika noslogoti par 95% mēneša griezumā. ⁵

Prīts Lepaseps (Priit Lepasepp), uzņēmuma “Sunly” izpilddirektors un līdzdibinātājs, vēja enerģijas konferencē "WindWorks. Rethinking Energy" 28. aprīlī sacīja, ka ar laiku fosilie kurināmie kļūs nepieejamāki, dārgāki un pat biokurināmais varētu būt apšaubāms enerģijas ražošanas avots, taču saules paneļu, kolektoru parki un vēja ģeneratori spēs turpināt ražot elektroenerģiju. Lai realizētu vēja ģeneratoru parkus jūrā, ir jāizmanto iespēja mācīties no citiem Baltijas valstu vēja parku attīstītājiem, jo šobrīd tas, kurš pirmais uzsāk būvniecību, nenozīmē, ka būs pirmais, kas to pabeigs.

2021. gadā Eiropa piedzīvoja nepieredzētu enerģētikas krīzi ģeopolitisku un vides apsvērumu dēļ, kas noveda pie rekordaugstām elektroenerģijas cenām visā pasaulē, ko nereti pamato ar zemo vēja enerģijas izstrādi un resursa neprognozējamību. Tomēr ir skaidri redzams, ka valstis ar lielāku uzstādīto vēja enerģijas jaudu, ir mazāk pakļautas augstām enerģijas cenām un politisku lēmumu ietekmei.⁶